Jānis Paucītis: jaunieši pret PSRS važām un iegribām

Man bija 17 gadu, kad kopīgi ar brālēnu uz kompartijas ēkas jumta uzvilkām Latvijas karogu mastā. Tas bija 1982. gada 15. – 16. augusts. Es sāku interesēties par Latvijas karogu jau labu laiku pirms tam, jo mans vecvectēvs bija darījis kaut ko līdzīgu, kā arī vēsturiski apziņa jau tika modināta, kad pirmos karogus uzlika pilsētās. Līdz ar to, manī šī ideja ilgi dzīvojās līdz to realizējām.

Mēs dabūjām palagu, atradām īsto krāsu (pirmā bija pārāk gaiša, bet otrā jau bija ķiršu sarkanā), paši arī nokrāsojām – 1:5. Vakarpusē spriedām, kur lai karogu uzvelk. Domājām, varbūt ezermalā, bet tad sapratām, ka neviens to neredzēs. Brālēns ieteica kompartijas māju. Man divreiz nebija jāsaka – tā bija īstā vieta. Kāpām augšup pa ugunsdzēsēju kāpnēm, lai to uzlikti, pūta vējš, bet mums izdevās. Nākamajā rītā ap pulksten 9:30 to noņēma.

Par šo notikumu runāja visi limbažnieki, baumoja, ka to izdarījuši cilvēki no Rīgas. Protams, par šo izdarību mums bija vēlāk jāsamaksā. Sākās lietas izmeklēšana, pratināja visus Limbažu jauniešus no 1. vidusskolas. Mēs tik viegli nepadevāmies, tikai pēc ceturtās reizes atzināmies. Mūs aizveda uz Stūra māju, spīdzināja – nācās atzīties. 23. novembrī paziņoja spriedumu – pusotru gadu bija jāpavada cietumā.